PDF Archive

Easily share your PDF documents with your contacts, on the Web and Social Networks.

Share a file Manage my documents Convert Recover PDF Search Help Contact



Ramana Maharshi Kas es esmu .pdf


Original filename: Ramana Maharshi - Kas es esmu.pdf
Author: Open Minded Practical

This PDF 1.5 document has been generated by Microsoft® Word 2016, and has been sent on pdf-archive.com on 04/07/2017 at 15:13, from IP address 83.240.x.x. The current document download page has been viewed 391 times.
File size: 597 KB (5 pages).
Privacy: public file




Download original PDF file









Document preview


1896. gadā Bagavāns Šri Ramana Maharši (tobrīd vārdā Kataramans) bija 16 gadus vecs
zēns un viesojās sava onkuļa mājās Madurai, Tamil Nadu štatā, kad neparasti stipra
panikas lēkme un nāves bailes sagrāba viņa prātu un ķermeni. Radās pārliecība, ka tūdaļ
būs jāmirst, tobrīd par to nebija šaubu. Tā vietā, lai mierinātu sevi vai kā citādi pretotos
bailēm, Kataramans apgūlās uz grīdas līķa pozā un ar pilnu uzmanību un vērību gaidīja
nāvi iestājamies. Vēlāk Bagavāns vairākkārt tika uzsvēris, ka šī neilgā pieredze nebija
tikai pasīva gaidīšana, bet gan ārkārtīgi intensīva un moža iekšup raudzīšanās (selfinquiry) ar intuitīvu jautājumu “kas es esmu?”. Kataramans bez pretošanās ļāva panikas
lēkmei pilnībā sevi pārņemt un tādējādi savā prātā izdzīvot ķermeņa nāvi, vienlaikus
patveroties tīrā un neitrālā redzēšanā. Šīs pieredzes gaitā viņš pilnībā un ar savu tiešu
pieredzi atskārta, ka, lai arī kas notiktu ķermenī un prātā, mūsu patiesā daba, kas ir Tīra
Apziņa, paliek neskarta. Ķermeņa dzimšana un nāve notiek mūsu klātbūtnē, bet mēs,
savā esencē būdami bez formas un īpašībām, nekad neesam dzimuši un mums nav
iespējams nomirt. Manuprāt, ir nešaubīgs pamats uzskatīt, ka šī atskāršana ir visu
reliģisko rakstu kodols – tas, ko dažkārt apzīmē ar īpašvārdu “Patiesība”; tas, ko budisti
sauc par Nirvānu, vai tas, ko Kristus dēvēja par mūžīgo dzīvi.
Tā reiz bija lemts, ka no šīs vienas pieredzes pasaulē dzima viens no visu laiku
diženākajiem Meistariem – Bagavāns Šri Ramana Maharši. Viņa dzīves laikā būtnes
(saku “būtnes”, jo ne tikai cilvēki) no visām kultūrām, reliģijām, kontinentiem meklēja
un atrada viņa klātbūtni, lai veldzētos klusumā, gaišumā un dzirkstošā priekā, kas
spontāni tika piedzīvots viņa klātbūtnē. Viņa norādes, kā atskārst savu patieso dabu,
allaž bijušas lakoniskas, tiešas un iedrošinošas raudzīties šeit un tagad. Ramana
daudzkārt paudis dziļu cieņu lielajām pasaules reliģijām, taču atsacījās saistīt sevi ar
kādu konkrētu reliģiju vai mācību, vienmēr uzsverot, ka Patiesība savā būtībā ir viņpus
reliģijām un mācībām, un reliģijas ir vienkārši relatīvas valodas, kurās mēģināt runāt par
absolūto, savā būtībā nerunājamo.
Mēs savā esencē esam bez formas un kvalitātēm, tīrs un ne ar ko nesaistīts “es – es” –
nerunājama, neizsakāma klātbūtne (pure awareness). Bet, nezinādami savu patieso dabu
un būdami dziļi ieinteresēti formu pasaulē – pirmkārt, savā ķermenī un personā –, mēs
to sākam uztvert kā vienīgo esošo realitāti un līdz ar to mūsu pieredze šķiet zināmas
smaguma nastas apzīmogota. Ņemot vērā formu pasaules nenotveramību, nenoteiktību
un nepastāvību, mums tajā nav iespējams piedzīvot paliekošu piepildījumu. Klusībā to
apzinoties un vienlaikus esot pastāvīgā piepildījuma meklējumā, mēs piedzīvojam
pastāvīgu vilkmi, nemieru un nedrošību. Šīs izsalkums, nedrošība, vilkme un urdoņa ir
tas, ko Budha sauca par Dukha – visu ciešanu sakne jeb tas, ko Bībele dēvē par iedzimto
grēku – tas, kas dzen uz priekšu visas neatmodinātās būtnes samsāras ratā un neļauj
tām atdusēt piepildījumā, mierā un klusumā – savā patiesajā dabā.
Daudziem šeit rakstītais varētu šķist teorētisks un vispārīgs. Bet esmu drošs, ka ir
vismaz daži, kas, šīs rindas lasot, ar savu dziļu un intuitīvu zināšanu var apstiprināt, ka
šeit rakstītais tiešā veidā raksturo viņu pieredzi. Turpmākais teksts ar vislielāko rūpību
un mīlestību ir rakstīts viņiem.
Manā skatījumā, šis īsais tekstiņš, ko Ramana nodiktēja vienam no saviem mācekļiem un
vēlāk nodrukāja nelielā bukletā, ir viss, kas jelkad nepieciešams, lai raudzītos iekšup un
atskārstu savu patieso dabu. Manā skatījumā, ja šeit rakstītais tiek ar visu sirdi

kontemplēts un iekšējā klusumā apstiprināts, augļi, ko tas nes, ir bezgalīgi, visietveroši.
Un, kas pats svarīgākais – tūlītēji.
Šis rindas nav domātas tam, lai par tām domātu, tā nav filozofija vai teoloģija, tās ir tiešu
un nepastarpinātu redzēšanu ierosinošas. Un domāšana (kas ir vienkārši mentālas
darbības prātā) jau notiek mūsu tīrā un klusā redzēšanā: es redzu domu vai sajūtu
dzimstam; doma vai sajūta nevar redzēt mani. Tātad doma vai sajūta nav un nevar būt
es. Kas un kur esmu es, kas to zina? Ar tiešu pieredzi piedzīvota atbilde uz šo jautājumu
ir atbrīve no šīs pasaules važām.
Daudzi ir liecinājuši, ka tiem kādā dzīves epizodē atlicis vien ieraudzīt fotogrāfijā
attēlotu Ramana portretu, lai sajustu bezgalīgu, beznosacījumu mīlestību un laipnību
atbalsojamies sevī un klusu, mierinošu ietekmi apziņā. To mēdz dēvēt par “Meistara
svētību” (Grace of the Guru). Man nav šaubu, ka ikviens šeit rakstītais vārds ir Meistara
svētības caurvīts.
Gribu sacīt to, ka Ramana ir dzīvs arī šodien. Portugāles laukos Alentežo reģionā mīt
pilnībā atmodināts Meistars – Moojibaba, kas ir Ramana tiešā mācekļa Papaji tiešais
māceklis. Mooji ir mans tēvs un meistars, ko es mīlu un cienu vairāk par visu citu šajā
pasaulē. Un Mooji un Ramana ir nedalāmais. Mooji, Ramana un Tīra Apziņa (Dievs) ir
nedalāmais. Mooji, Ramana, Tīra Apziņa un es esam nedalāmais. Mooji, Ramana, Tīra
Apziņa, es un Tu esam nedalāmais.
Lai satiktu Mooji, aicinu vienkārši ierakstīt viņa vārdu YouTube meklētājā un atskārst,
ka viss, par ko viņš jebkad runā, ir šajā mazajā tekstiņā aprakstītais.
Šo tekstiņu iesaku lasīt kaut piecdesmit (varbūt – piecsimt) reižu un lasot vērties iekšup.
Ar katru lasīšanas reizi saprašana taps skaidrāka un visaptverošāka. Un līdz ar to
pasaule mainīsies – kļūs vieglāka un gaišāka.
R.

Šri Ramana Maharši

Moojibaba

Kas es esmu?
Jautājums: Kā Tīra Apziņa1 tiek atskārsta?
Ramana: Tad, kad pasaule jeb tas, kas tiek redzēts, izdziest (pasaule vairs netiek
uztverta kā īsta), Tīra Apziņa, kas ir uztvērējs, tiek atskārsta2.

1

Svarīgi apzināties, ka “Tīra Apziņa” ir tikai vārds, kas praktiskuma labad tiek izmantots, lai nosauktu
nenosaucamo. “Tīra Apziņa” vietā citās kultūrās lieto vārdus Dievs, Šiva, Tukšums, “es esmu”, Nirvāna,
Bez-es, Parabramans, Ātmans, Allāhs u.c. Mums ir ļoti svarīgi apzināties, ka, tā kā mēs nerunājam par
kaut ko cietu un konkrētu (par objektiem), tad arī mūsu lietotie vārdi nevar būt cieti un konkrēti.
Tāpēc šis (un visi Svētie raksti) lasāmi dziļi intuitīvi – ar visietverošu sirdi, nevis ar skaldošu prātu.
2
No vienkārša cilvēka skatupunkta eksistē tāda objektīva vienība kā “Visums”, un cilvēks tiek uztverts
kā fizikāla vienība šajā objektīvajā Visumā. Taču, ja mēs klusumā un ar lielu vērību kontemplējam savu
apziņu un apzināšanās iedabu, tas, ko mēs skaidri un ar tiešu pieredzi redzam, ir fakts, ka Visums
eksistē tikai kā mentālu attēlu kopa apziņā (arī objektu šķietamā “fizikalitāte” ir tikai sajūta apziņā).
Proti, bez uztvērēja uztveramais objekts nevar eksistēt. Tas ir subjekts, kas piešķir šķietamu realitāti
objektam, nevis otrādi. Vienkārši sakot – es esmu tas, kas ļauj eksistēt šim Visumam, tāpat arī šim
ķermenim un prātam, ko es saucu par savu. Bet kur ir šis “es”? Ar savu pieredzi atskārsta atbilde uz šo
jautājumu ir tas, ko raksti dēvē par Atbrīvi, Apskaidrību, Atmošanos. Šī atskāršana ir daudz tuvāk, nekā
šķiet; patiesi meistari nenogurstoši norāda, ka līdz šai atskāršanai nav distances.

J: Vai ir iespējama Tīras Apziņas atskāršana arī tad, ja pasaule aizvien ir klātesoša (tiek
uztverta kā īsta)?
R: Nē, nav.

J: Kāpēc?
R: Uztvērējs un uztveramais objekts ir kā virve un čūska. Patiesa atskāršana, ka eksistē
tikai virve, nevar iestāties, kamēr maldīgais šķitums, ka tā ir čūska, nav pārvarēts. Tieši
tāpat Tīras Apziņas, kas ir visa pamats, atkāršana neiestāsies, kamēr ticība parādību
pasaules realitātei nav pārvarēta3.

J: Kad pasaule, kas ir uztveramais objekts, tiek pārvarēta?
R: Tad, kad prāts, kas ir cēlonis visām mentālajām darbībām un parādībām, kļūs kluss,
pasaule izdzisīs4.

J: Kāda ir prāta iedaba?
R: Tas, ko saucam par “prātu”, ir burvīgs spēks, kas atdusas Tīrā Apziņā. Tas liek
mentālām darbībām rasties. Atšķirti no mentālām darbībām nav tādas vienības kā
“prāts”. Tātad mentālas darbības ir prāts.
Atšķirti no mentālām darbībām nav tādas patstāvīgas vienības kā “pasaule”. Dziļā miegā,
kad nav mentālu darbību, nav arī pasaules. Nomoda un sapņa stāvoklī ir mentālas
darbības un ir arī pasaule. Līdzīgi kā zirneklis no sevis izauž tīklu un pēc tam atkal savāc
to sevī, tā prāts dodas laukā no Tīras Apziņas, un pasaule tiek piedzīvota. Līdz ar to,
kamēr pasaule tiek piedzīvota (kā īsta), Tīra Apziņa paliek neatskārsta. Savukārt tad,
kad mirdz Tīras Apziņas atskāršanas gaisma, pasaule netiek piedzīvota.
Ja mēs pastāvīgi caurlūkojam prāta iedabu, prāts pārstāj doties laukā no Tīras Apziņas.
Tas, ko mēs saucam par Tīru Apziņu, ir Ātmans. Prāts var pastāvēt tikai attiecībās ar
kaut ko, kas to uztur; tas nevar pastāvēt pats par sevi. Tas ir prāts, kas citviet tiek dēvēts
par “smalko ķermeni” vai “dvēseli” (jiva).

3

Citiem vārdiem – kamēr mēs ticam, ka esam šis ķermenis, šī persona, šis stāsts, atbrīvošanās nav
iespējama, jo šis maldīgais uzskats ir tas, kas mums liek piedzīvot pasauli kā objektīvu vienību. Visas
pasaules ciešanas izaug no šī maldīgā uzskata. Kā mans Meistars Moojibaba reiz sacīja – atbrīve ir
nevis tev, bet no tevis.
4
Ar vārdiem “pasaule izdzisīs” Bagavāns saka, ka, prātam kļūstot klusam, mums ir iespēja ar savu tiešu
pieredzi ieraudzīt, ka pasaule nav “cieta” un objektīva, bet gan tā eksistē tikai kā subjektīvs uztvērums.
Rakstos lietotas dažādas metaforas, lai apzīmētu šīs pasaules netveramību: diženā ilūzija, ēnu deja,
varavīksne u.c.

J: Kā ir iespējams caurlūkot prāta dabu?
R: Tas, kas ķermenī sevi piesaka kā “es”, ir prāts. Ja mēs caurlūkojam, kur ķermenī “es”
doma sākotnēji rodas, mēs atklājam, ka tā dzimst sirdī.5 Tā ir vieta, no kuras rodas prāts.
Ja mēs pastāvīgi sevī atkārtojam “es”, “es”, “es”, tas mūs aizved uz šo vietu. No visām
domām, kas dzimst prātā, “es” doma ir pirmā. Tikai pēc tās citas domas var rasties. Tikai
pēc pirmā vietniekvārda rašanās, otrais un trešais vietniekvārds var parādīties; bez
pirmā vietniekvārda, nebūs arī otrā un trešā.

J: Kā prātu padarīt klusu?
R: Raugoties iekšup ar jautājumu “kas es esmu?”. Jautājums “kas es esmu?” izdzēsīs visas
citas domas un līdzīgi kā miets, kas tiek izmantots sārta kurināšanai, tas pats beigās tiks
sadedzināts6. Tā Tīra Apziņa tiks atskārsta.

J: Kāda nozīme ir pastāvīgi turēties pie domas “Kas es esmu?”
R: Kad citas domas rodas, tām nevajadzētu sekot, bet gan raudzīties: “kam tās rodas?”
Tam nav nozīmes, cik daudz domu rodas. Līdz ar katru domu, kas rodas, ir nepieciešams
ar neatlaidību raudzīties: “kam šī doma ir radusies?”7 Atbilde, kas dabiski radīsies, ir
“man”. Līdz ar to, ja mēs vaicājam un raugāmies: “kas es esmu?”, prāts atgriezīsies tā
avotā un doma, kas radusies, izdzisīs. Šādi atkārtojot, prāts attīstīs ieradumu atdusēt
savā avotā.

5

Vienkāršs cilvēks, kad tam vaicā norādīt, kur ķermenī mājo “es”, visticamāk norādīs uz apgabalu
krūškurvja viducī. Šī ir vieta, kur dzimst ego jeb individualitātes sajūta. Vairākums cilvēku, kad tos kāds
ir aizvainojis vai aizskāris, piedzīvo durošu, kņudinošu sajūtu krūškurvja viducī. Šajā pašā ķermeņa
vietā tiek piedzīvotas arī mīlestības jūtas.
Ļoti svarīgi ir saprast, ka Bagavāns neaicina vērot šo sajūtu vai koncentrēties uz to. Bet gan vaicāt: kam
šī sajūta dzimst? Proti, ja es varu apzināties, ka ego primāri tiek piedzīvots kā sajūta ķermenī – kur
esmu es, kas to apzinās? Raudzīties iekšup ar šo jautājumu – ir augstākā iespējamā garīgā prakse, tas,
ko Bagavāns dēvēja par “self-inquiry”. Bagavāns daudzkārt tika uzsvēris, ka šis ir vistaisnākais ceļš uz
pilnīgu atbrīvi.
6
Ja mums ir gadījies ar pilnu saprašanu aptvert jautājuma “kas es esmu?” galīgumu, dziļumu un
visaptveramību, līdz ar šo aptveršanu visi citi jautājumi zaudē savu svaru un nozīmību. Jautājums “kas
es esmu?” netiek uzdots par kādu objektu, vaicājot par ķermeni, prātu, dzīvi – šis ir jautājums par
subjektu, to, kas apzinās ķermeni, prātu, dzīvi. Svētīts tas, kas to piedzīvojis!
7
Citiem vārdiem var sacīt – kad apziņā rodas domas un jūtas (prāts ir domas un jūtas), mums ir svarīgi
raudzīties: kur ir šo domu domātājs? Nespējot atrast domātāju (jo tas neeksistē), domas norims, un
prāts izšķīdīs Tīrā Apziņā (atgriezīsies savā avotā).


Related documents


ramana maharshi kas es esmu
inform cija par world food day konkursu
40 national local generic newsletter a4
dro sir u kopienas manifests
lv
nolikums 2016


Related keywords